Krīvi bijuši gudri ļaudis. Par to liecina latviešu svētku izkārtojums, kurš pakļauts dabas un darbu kalendāram. Cilvēks nav mašīna, kura var strādāt cauru gadu nepārtraukti un bez atpūtas. Svētku ilgums un nozīmība ir atkarīga no paveiktajiem vai priekšā stāvošajiem darbiem. Mūsdienās ir viens garš atvaļinājums un brīva katra nedēļas nogale bez savas nozīmes. Galvenie svētki bija:
-
Jāņi, kuri bija jāvelk līdz Pēteriem un pēc tam sākās smagais siena laiks, par kuru teica:”Velns lai parauj siena pļauju, labāk sevi glāstīt ļauju.”
-
Miķeļi- pamata raža novākta var nedaudz papriecāties par gada darbu.
-
Ziemassvētki- jāgādā tikai malka, bet tā kā tā daudz nav ko darīt, jo salst un ir tumšs, kāpēc tautai neļaut priecāties cik tā grib.
-
Lieldienas- sākas jauna darba sezona- jāievelk elpa pirms smagajiem darbiem.
Bet pa vidu lielajiem svētkiem bija mazi starpsvētki:
-
Māras- no Jāņiem līdz Mārām bija siena laiks, bet no Mārām līdz Miķeļiem- rudens laiks, kurā vāca ražu.
-
Mārtiņi- no Miķeļiem līdz Mārtiņiem sagatavoja zemi, sāka strādāt rijā pie labības kulšanas. No Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem kūla labību.
-
Meteņi- pa vidu Ziemasvētkiem un Lieldienām. Smagi meža darbi, jo jāgatavo malka un baļķi.
-
Ūsiņi- tieši pa vidu Lieldienām un Jāņiem. Ir jau sākušies pavasara darbi, bet gribas nedaudz atpūsties pirms vasaras darbu maratona.
Jāņi
Jāņus var uzskatīt par latviešu nacionālajiem svētkiem. Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svin visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts - visīsākā.
Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgo svētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars.
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam.
Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu.
Svarīga loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir ārstniecisks spēks.
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas - gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus.
Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti . Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei.
Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas.
Latviešu tautas ticējumi:
Jāņu vakarā saplūc zāles un iet līgot. Zāles samet Jāņu mātei un tēvam virsū. Zāles istabā paliek visu Jāņu dienu, jo pa Jāņiem istabu neslauka, lai svētība paliek mājā. Jāņa naktī paparde zied zelta ziediem, kas viņu redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies .
Miķeļi
Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, ko svin 29.septembrī. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.
Jumis ir latviešu druvu dievība. Par Jumi sauc divus kopā saaugušus augļus, riekstus, ziedus, divas vārpas uz viena salma. Šāda reāli pastāvoša parādība tautas uzskatos izveidoja priekšstatu kā par auglības, labklājības simbolu.
Latviešu tautas ticējumi:
Līdz Miķeļiem visām labībām jābūt jau zem jumta. Tad Miķelis staigā apkārt un visu apskatās. Ja kas vēl nenokopts, jāpasteidzas, jo Miķelis var uzsūtīt sniegu un salu. Miķeļdienā jāskatās vai govis nāk mājā ar zāli mutē vai bez tās. Ja ir zāle mutē, tad govīm pietrūks ēdamā.
Ziemassvētki
Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam.
Tumšais ziemas laiks tika pavadīts pie skala uguns, meitas un puiši nodarbojās ar rokdarbiem, bērniem tika stāstītas pasakas, un visi kopā minēja mīklas. Ziemsvētki ir arī gaismas svētki, kad tumsa, sasniegdama savu augstāko pakāpi, nu savu vietu atdod gaismai.
Šajos svētkos valda bagātība un pārpilnība. Šajā laikā klēts ir pilna un tādēļ arī uz Ziemsvētku galda nekā netrūkst. Ēdieniem lielākoties ir simboliska nozīme. Viens no Ziemsvētkiem raksturīgākajiem ēdieniem ir cūkas šņukurs. Tas simbolizē arklu zemes uzaršanai,- tāpat kā cūka ar savu šņukuru ar zemi. Uz Ziemsvētku galda bija jābūt arī zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas. Tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Par ēšanu Ziemsvētkos stāsta daudz ticējumu un tautasdziesmu.
Ziemsvētki ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c. Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen prom ļaunus garus.
Ziemsvētkus sauc arī par bluķa vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz. Šim nolūkam tika nocirsts liels ozola bluķis, kuru bluķa vakarā vilka no viena ciema uz otru, līdz beidzot tas ievilkts sētsvidū, kur ar dziesmām un dejām sadedzināts. Bluķa vilkšana paātrina saules un dzīvības atgriešanos. Bluķa sadedzināšana simbolizē jauna saules gada sākuma, pašu sauli, kas zemniekam ir ļoti svarīga.
Ziemsvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu kā tas ir Ziemsvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlme uzzināt, vai šajā gadā viņa tiks izdota tautās vai ne.
Latviešu tautas ticējumi:
Dažādu ļaunumu novēršanai Ziemassvētku vakarā bija jāuzliek uz durvīm un sienām krusti. Tad nenāca nedz slimības, nedz ļauni gari. Kādas ir 12 naktis pēc Ziemassvētkiem, tādi esot nākošie 12 mēneši.
Ziemassvētku naktī runājot visi mājas lopi, uguns un arī citas lietas. Tādēļ tai naktī vajag labi par lopiem gādāt, visas lietas nolikt savā vietā, lai par mājas saimnieku labi runātu, jo ko tad runājot, tas viss piepildoties. Svētku vakaru meitas saber katra sev priekšā čupiņu miežu un noliek gaili vidū: pie kuras gailis iet miežu ēst, tā tiks izprecēta.
Lieldienas
Lieldienas ir pavasara saulgrieži , ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām cenšas palīdzēt atmosties zemei un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un sekmēt tās svētību.
Latviešu tradīcijās iegājušās tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Lieldienas tika svinētas trīs dienas. Vēstures avoti norāda, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, vēlāk samazināts līdz trim dienām.
Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks.
To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu.
Vēl viena no galvenajām Lieldienu tradīcijām ir šūpoļu kāršana un šūpošanās.
Latviešu tautas ticējumi:
Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs. Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos. Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties. Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast.
