Latviešu tautas dziesmas nes krīvu mācību
Lauž, meitiņa, ko lauzdama,
Galokniti vien nelauž!
Rītu nāks Dieva dēlis,
Tas lauzīs galokniti.
Saule kokles skandināja,
Austriņāi sēdēdama:
Dieva dēli danci veda
Ūbra, bebra kažokos.
Kam tie tādi kumeliņi
Sudrabiņa podziņām?
Dieva dēlu kumeliņi,
Saules meita vedamā.
Pate Saule pūru veda,
Visus mežus veltīdama:
Ozolam raibi cimdi,
Liepai velšu villainīte,
Smalkajam kārkliņam
Apzeltīti prievitiņi.
Dieva dēli tiltu taisa,
Vairāk zelta, ne sudraba;
Saules meita pāri gāja,
Kā lapiņa drebēdama.
Aiz Daugavas siliņā
Divi melni suņi rēja;
Tie nebija melni suņi,
Tie bij Dieva kumeliņi.
Augstāk dzied cīrulīts
Aiz visiem putniņiem;
Dievam gudris padomiņš
Par šo visu pasaulīt’.
Augsti dzied cīrulīts
Par visiem putniņiem;
Augsta Dieva valdīšana
Par visiem kundziņiem.
Augstāk dzied cīrulītis
Par visiem putniņiem;
Gudrāks Laimes lēmumiņš
Par visiem padomiem.
Dieviņam zaļa roka,
Man bij zaļa ķeselīte;
Ko Dieviņš man iedeva,
To iebāžu ķeselē.
Dieviņš bija mazs vīriņis,
Gudris viņa padomiņis,
Viņš varēja priedi vērpt,
Ozoliņu šķeterēt.
Dieviņš brauca, Laime jāja,
Pakrīt Laimes kumeliņš.
Ai, Dieviņ glābējiņ,
Pacel Laimes kumeliņu.
Dieviņš brauca niedru tiltu
Ābolainu kumeliņu.
Lūzt niedrītes pārbraucot,
Dreb Dieviņa kumeliņš.
Dieviņš jāja zvirgzdu tiltu
Dābulainu kumeliņu;
Tam Dieviņa kumeļami
Zvaigžņu deķis mugurā.
Dieviņš kāpe kumeļā,
Es kāpsliņus paturēju;
Man Dieviņš zemi deva
Par to kāpšļu turējum’.
Dieviņš līda līdumiņu,
Ne visiem līdzi līda:
Citiem līda šovakar,
Citiem citu vakariņu.
Dieviņš mani aicināja
Trīs gadiņi dienastā.
Es Dievam pavaicāju:
Ko solīji loniņā?
- Es tev došu zelta kroni
Ar visiem vizuļiem.
- Dieviņam pavaicāju:
Kur es būšu paglabāt?
- Vakaros guldamies
Liec savā pagalvī,
Rītos agri celdamies
Mazgā zelta rasiņā;
Namazgaise rasiņā,
Liec savā galviņā.
Dieviņš mani lūgtin lūdza
Trīs gadiņi dienastā;
Es Dievam paprasīju
Pilnu pūru zelta naudas,
Kā var’ pirkt kumeliņu,
Ievest sev līgaviņu.
Dieviņš savu kumeliņu.
Uz akmiņa dusināja,
Lai nerūsa pakaviņi
Aramā zemītē.
Dieviņš sēja sudrabiņu
Visgarām jūrmalai;
Sēj, Dieviņ(i), manu daļu
Jele vienu birzumiņu.
Dievs ar Laimi sasatika
Viena ceļa galiņā;
Dievs Laimei pasacīja,
Zīda aust nēzdodziņu.
Es atradu uz celiņa
Dieva jātu kumeliņu:
Nosvīdušu, piekusušu,
Zelta rasu norasojušu.
Es atradu uz celiņa
Dieva jātu kumeliņu:
Zelta segli mugurā,
Sudrabiņa iemauktiņi.
Es būt’ ari ceļu gājis,
Kad Dieviņš līdzi nāktu:
Ne kājiņa slapja taptu,
Ne nosvīstu kumeliņis.
Es Dieviņu pieminēju
I rītā, vakarā;
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņām.
Es nesaku tā vārdiņa:
Tev ir daudz, man ir maz!
Gana Dieva rociņā,
Kas visiemi līdzi dara.
Gana agri es cēlos,
Mīļš Dieviņš vēl jo agri.
Ko, Dieviņi, tu cēlies,
Kā tev agri vajadzēja?
- Ko, meitiņa, tu darītu,
Kad es agri neceltos?
Es tev durvju vērējiņš,
Es padomu devējiņis.
Grib Dieviņš šo zemīti
Ar ūdeni slīcināt;
Mīļa Māra Dievu lūdza,
Ap galviņu glāstīdama.
Jaunas meitas, jauni puiši,
Metat kokus no celiņa:
Dieviņš brauca, mīļa Māra
Svētu rītu baznīcā.
Kam tie kalni, kam ielejas,
Kam zaļie ozoliņi?
Dievam kalni, Laimei lejas,
Bitei zaļi ozoliņi.
Kas tur žvidz, kas tur viz
Viņš lauka galiņā?
Kas maizīti tev ēdīs,
Kas darbiņu padarīs?
Ko tie kraukļi kradzināja,
Ko žagata žvadzināja?
Dievs pakāra velna bērnu
Ozoliņa galiņā.
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim,
Kad mēs visi gulēsim
Zem zaļām velēnām?
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Kas ēdīs tavu maizi,
Kas jel tev pieminēs?
Kur, Dieviņi, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Kas maizīti tev ēdīs,
Kas darbiņu padarīs?
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Kas maizīti tev pelnīs,
Kas zemīti rušinās?
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?
33679
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev tēva, ne māmiņas,
Ne tev savas līgaviņas.
Lād man ļaudis, bur man ļaudis,
Nevar mani izpostīt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.
Lēni lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā;
Dieviņam lēni zirgi,
Lēni kaltas kamaniņas.
Lēni lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Lai vējiņis nenopūta
Sudrabiņa mētelīti.
Lēni lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne araja kumeliņ’.
Lēni lēni Dieviņš jāja
No kalniņa lejiņā;
Saules meita vārtus vēra,
Zvaigžņu cimdus rociņā.
Mārietiņa dievmeitiņa,
Dievgaldiņa slaucītāj’,
Par istabu pārtecēja,
Zelta grīste šauvinā.
Op op, mīļš Dieviņš,
Tu augšā, es lejā;
Tu man devi miežus, rudzus,
Tu bēros kumeliņus.
Apakšā, mīļš Dieviņš,
Tu augšam, es zemē,
Tu augšam debesīs,
Es zemē skaidienā.
Rāmi, rāmi Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Niedres tiltis līgojās,
Zviedz Dieviņa kumeliņi.
Sasamete melni kraukļi
Lielajā rudzzālē;
Tie nebija melni kraukļi,
Tie bij Dieva kumeliņi.
Sasatika Dievs ar Velnu
Vidū jūras uz akmiņa;
Kažociņi briku braku,
Zobentiņi šmigu šimagu.
Sasatrūka Dieva zirgi
No pelēka akmentiņa,
Saraustīja zelta grožus,
Sasit’ vara kamaniņas.
Sen dzirdēju, nu ieraugu,
Dievam sirmi kumeliņi,
Dievam sirmi kumeliņi
Sudrabiņa lāsītēm.
Tici, Dievu, līgaviņa,
Ej Ozolu baznīcā!
Visi ļaudis tevi teica
Bez Dieviņa dzīvojot.
Tu, Māriņa, viegla sieva,
Dod man savu vieglumiņu;
Tu, Dieviņi, bagāts vīris,
Dod man savu bagātību!
Tumsā gāju vakarā,
Kas jel man biedram nāca?
Dieviņš man biedram nāca
Mēnestiņis gaišumam.
Tumšs laukā, tumšs laukā,
Kur bij ņemt ceļa draugu?
Dievs bij man ceļa draugs,
Laime ceļa radītāja.
Dieva dēli, Saules meitas
Rotaļām spēlējās,
Rotaļām spēlējās
Pa rociņu rociņām.
Dieva dēlis, Saules meita
Par Daugavu rokas deva;
Tik tie zelta gredzentiņi
Nesabira Daugavā.
Dieva dēlis sienu pļāva,
Spailes gali Daugavāi;
Saules meita grābt tecēja
Sudrabiņa grābeklīti.
Kas to teica, kas redzēja,
Ka jūrāi miežus sēja?
- Tad jūrāi miežus sēja,
Kad Saulīte meita bija.
Saules meita jūru brida,
Vainadziņu vien redzēja;
Dieva dēli maliņā
Zelta krustu vēcināja.
Saules meita sagšas auda,
Vidū gaisa stāvēdama:
Divi lāses tīra zelta,
Treša tīra sudrabiņa.
Lauž, meitiņa, ko lauzdama,
Galotnīti vien nelauž!
Rītu nāks Dieva dēlis,
Tas lauzīs galotnīti.
Saule kokles skandināja,
Austriņāi sēdēdama:
Dieva dēli danci veda
Ūbra, bebra kažokos.
Dieva dēli tiltu taisa,
Vairāk zelta, ne sudraba;
Saules meita pāri gāja,
Kā lapiņa drebēdama.
Kas varēja grožus vīt
No straujā ūdentiņa?
Kas varēja vilnu cirpt
No pelēka akmentiņa?
Dieva dēli grožus vija
No straujā ūdentiņa;
Saules meitas vilnu cirpa
No pelēka akmintiņa
Kas varēja to darīt,
Jūras vidū kaudzi mest?
To darīja Dieva dēls,
Saules meitu precēdams.
Skrej, bitīte, loki spārnus,
Aiznes vasku Vāczemē:
Tur piedzima Dieva dēls,
Tam vajaga gaišumiņa.
Kur palika zaļa birze?
- To nolīda Dieva dēli.
Kur palika Dieva dēli?
- Tie uzkāpa debesīs,
Ar stīgām stīgodami,
Ar bungām bungodami.
Ko tie dara debesīs?
- Sēd pie galda rakstīdami,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Šai baltā saulītē.
Auseklītis agri lēca,
Saules meitas gribēdams.
Lec, Saulīte, pate agri,
Nedod meitu Ausekļam!
Simtacītis, Dieva dēls,
Ar sudraba kalniņā.
Slieniet man zelta trepes,
Lai es nesu launadziņu.
Saule sēd lazdiņā,
Zelta kurpes kājiņā;
Dieva dēli bandinieki,
Nava tādu zābaciņu.
Saule kokles skandināja:
Austriņāi sēdēdama;
Dieva dēli danci ved
Ūdra, bebra kažokos.
Krustiem auga bērzu saknes,
Krustiem zvaigznes debesīs;
Sāņiem jāja Dieva dēli,
Krustiem tek kumeliņi.
|
